Draudzes aizbildnis

Svētais Antons no Padujas. Pazīstams arī kā Svētais Antonijs no Padujas (Portugālē viņu dēvē par svēto Antoniju no Lisabonas),  bija franciskāņu mūks, priesteris, teologs, katoļu Baznīcas svētais, Baznīcas mācītājs un doktors. 

Sv. Antona bazilika Padujā, Itālija
Sv. Antona bazilika Padujā, Itālija
Sv. Antona sprediķis
Sv. Antona sprediķis

Biogrāfija

Antonijs (latv. Antons) dzimis Lisabonā (Portugāle) 1195. gada 15. augustā, dižciltīga Lisabonas bruņinieka Martina de Bujona ģimenē. Kristībās zēns ieguva vārdu Fernando. Tēvs cerēja, ka dēls ies tēva pēdās, tomēr jau zēna gados Fernando pieņēma lēmumu kļūt par mūku, un iestājās Lisabonas Svētā Vikentija klosterī, kas piederēja regulāriem kanoniķiem (Augustīniešu ordeņa atzars). Teoloģijas studijas apguva Svētā Krusta abatijā Koimbrā (kādreizējā Portugāles galvaspilsēta) un 1219. gadā tika iesvētīts par priesteri.

Pēc dažiem ordenī nodzīvotajiem gadiem, jaunais mūks vīlās klostera vientuļnieka dzīvē. Tēva nāve kaujā ar mauriem, kā arī piecu pazīstamu franciskāņu (kurus viņam personīgi bija iespēja iepazīt pirms viņu došanās uz misijām) mokpilnā nāve Marokā izraisīja viņā karstu vēlēšanos sludināt evaņģēliju. 1220. gadā Fernando atstāja regulāro kanoniķu ordeni un kļuva par franciskāni, pievienojoties sv. Asīzes Franciska ordenim (Mazo Brāļu ordenis). Pieņēma mūka vārdu Antonijs (lat. Antonius).

Tajā pašā gadā viņš franciskāņa Filipa pavadībā devās uz Maroku, lai musulmaņiem sludinātu kristietību. Tomēr slimības dēļ Antonijs bija spiests atgriezties Eiropā. Kad viņš atgriezās, kuģis nokļuva vētrā un tika izmests Sicīlijas piekrastē. Antonijs tajā saskatīja Dieva gribu un nolēma palikt Itālijā. Līdz pat savai nāvei viņš vairs neredzēja savu dzimteni Portugāli.

No Sicīlijas Antonijs devās uz franciskāņu ordeņa ģenerālo kapitulu, kur iepazinās ar ordeņa dibinātāju svēto Asīzes Francisku. Pēc kapitulas Antonijs pēc viņa lūguma tika nosūtīts uz attālo klosteri Montepaolo pie Forli pilsētas, kur viņš dzīvoja neuzkrītoši un klusi, līdz Forli pilsētas svētkos viņš, par apbrīnu visiem klātesošiem un pašam sev, uzvarēja sava (franciskāņu) un dominikāņu ordeņu oratoru sacensībās.

Drīz viņu aizsūtīja mācīties pie slavenā teologa Toma Hallona, un pēc mācību pabeigšanas viņš sāka pasniegt teoloģiju Boloņas universitātē. Ordeņa kārtējā kapitulā Asīzes Francisks uzdeva Antonijam sludināt Itālijas ziemeļu pilsētās, kuras bija pārņēmuši katari.

Antonijs devās tieši uz Rimini, pilsētu, kur bija visvairāk kataru piekritēju. Pēc tam viņš turpināja savu sprediķotāja darbību Francijas dienvidos. Sv. Antona sprediķotāja slava ātri vien sāka izplatīties.

1224. gadā Antons kļuva par pilsētas Lepijanvelē tuvumā esošā franciskāņu klostera priekšnieku. Arvien plašāka kļuva slava par viņa sprediķiem, brīnumdarbiem un tikumīgo dzīvi, viņu iesauca par "Ordeņa lāpnesi". Kārtējā kapitulā viņu ievēlēja par Dienvidfrancijas dienvidu provinces priekšnieku, vēlāk viņš apmeklēja Sicīliju, kur viņš nodibināja dažus jaunus klosterus, bet pēc tam viņu ievēlēja par provinciālpriekšnieku tolaik nemierīgā Dienviditālijā, kur pasaules varenie demonstrēja savu varu nemieros un karos, no kā cieta arī baznīca un vienkāršie ļaudis, kurus Antonijs bieži aizstāvēja.

Sv. Antoniju raksturoja ne tikai izcilas sprediķošanas spējas, bet arī liela mīlestība uz cilvēkiem, it sevišķi nabadzīgajiem. Viņš bija liels cīnītājs par taisnīgumu un žēlsirdīgs attiecībā uz tiem, kas savā dzīvē bija nomaldījušies (grēciniekiem). Kā provinciāls un abats ļoti rūpējās par nabadzīgo ļaužu haritatīvo aprūpi un mācīja to darīt savus kopienas brāļus (mūkus), kā arī cīnījās, lai to darītu arī garīdznieki un vietējie varas pārstāvji - baroni, grāfi utt. 


Pēdējos dzīves gadus Antonijs pavadīja Padujā, kur veica tos pašus žēlsirdības darbus, sludināja Evaņģēlija, mācīja ļaudis. Antonijs nomira liela svētuma slavā 1231. gada 13. jūnijā. Pāvests Gregors IX 1232. gada 30. maijā Antoniju kanonizēja - izsludināja par svēto. Tas Baznīcas vēsturē ir pats īsākais kanonizācijas process (352 dienas pēc nāves).

1263. gadā viņa pīšļi tika pārnesti uz baziliku (attēlā), kuru Padujas iedzīvotāji uzcēla svētā Antona godam. Leģenda vēsta, ka izcilā sprediķotāja mēle bija palikusi neskarta.

1946. gada 16. janvārī pāvests Pijs XII pasludināja sv.  Antonu no Padujas par Baznīcas doktoru.

Sv. Antonijs ir Lisabonas un Padujas aizbildnis. Viņam par godu nosaukta Sanantonio pilsēta ASV. Viņš ir arī nabagu un ceļotāju aizbildnis. Pie viņa vēršas pazudušo lietu meklēšanā. Svēto Antoniju uzskatīja par savu aizbildni daudzas baznīcas brālības un kopienas. Viņa godam pasaulē uzceltas simtiem baznīcu. Ir viens no visvairāk godātajiem svētajiem Portugālē, Itālijā, Spānijā, Latīņamerikas valstīs, Polijā, kā arī austrumslāvu katoļu vidū (Ukraina, Baltkrievija).

Arī Latvijas katoļu baznīcā sv. Antonijs (latviešu val. baznīcā tiek pieņemts lietot vārdu Antons)  tiek diezgan daudz godināts. Ļoti reti kurā baznīcā nav viņa godam altāra, gleznas vai skulptūras. Latvijā sv. Antona godam ir uzceltas septiņas baznīcas.

Ikonogrāfijā sv. Antonu visbiežāk attēlo ar Bērnu Jēzu uz rokām. Var būt klātesoši arī citi simboli - lilija,  sv. Raksti, maizes klaips.